Atver logus

Es vairs nespēju gulēt, kaut nogurums beidz mani nost. Gultā salstu, ilgi nevaru aizmigt, trauksme, nakts vidū pamodos viscauri sasvīdusi. No rīta mostos ar galvassāpēm. Mana gulta ir pārāk liela man vienai. Milzīgi lieli sapņi, daudz, piepildīti, redzu tur visus radiniekus, izdzīvoju visu, ko neesmu viņiem pateikusi, esmu vāja, kliedzu, raudu, redzu citus tuvus cilvēkus, vīriešus, aktīvas darbības. Redzu savu, pirms pāris gadiem aizgājušo omi, viņa dod man līdzi uz mājām ziedus, bet tie nav puķudobēs, kā vienmēr auguši, bet garās vāzēs viņas dārzā, un tur ir tādi melni ziedi, kā lakoti, kā gari putnu knābji. Nezinu, vai gribu tos ņemt līdzi.

“Viņa taču redzēja, kā es stundām sēžu un lūdzos. Viņa domāja, ka es lūdzos, lai dzīvotu, bet patiesībā es lūdzos, lai atlaistu. (..) Lūdzu, atlaid mani!”*

Slimoju visu nedēļu. Pati nezinu ar ko. Saaukstēšanās šķiet tikai kā aizsegs. Nav labi ne gulēt, ne negulēt, ne neēst, ne arī ēst, visādi ir slikti. Arī vīns ir slikti, arī zāles nelīdz.

Pamodos četros, tumsā, un vairs neaizmigu. Laiks skrēja uz priekšu pusstundās un sešos es atgriezu ūdenskrānu virs vannas. Gulēju tur divas stundas. Vakarā atkal jutos netīra.40441212_266141064023708_2552963607675535360_n

Bet man viss ir labi. Vakar ar Edgaru ilgi runājām par nāvi. Svarīga, interesanta un svētīga tēma mūžu mūžos.
Turpināt lasīt

23.07.’18

Es atsakos no ārpasaules. Es atsakos no tava auguma.
Atsakos no vēsa baltvīna mierīgākiem vakariem. Es ņemu sevi.
Es atsakos no sabiedrības, te, pie manis, nav ne tevis, ne viņu.
Es rakšos iekšā tur, kur man vajag, lai es darītu sevi dzīvu. Tu teici, ka citādi es izniekojot sevi, savu potenciālu. Es zinu. Man ir vajadzīga atteikšanās.
Paskatieties uz mani vakar.

#PateicībuJūnijs

Jūnijs ir beidzies, bet pateicības nebeigsies.

Reiz, šī gada 3. jūnija dienas vidū, es saņēmu savā galvā pēkšņu ideju, ka vēlos apzināti realizēt pateicības. Pateicības cilvēkiem, no kuriem esmu mācījusies, kuri mani ir iedvesmojuši, bijuši blakus, no kuriem esmu guvusi ko vērtīgu savas dzīves skolas studijām. Trešais jūnijs bija svētdiena un izrēķināju, ka, sākot ar to pašu brīdi, man vajadzētu tieši 28 dienas, lai realizētu jūniju kā pateicību mēnesi.

Līdz tam, domājams, ka nonācu likumsakarīgi, caur divu veidu stimuliem. Pirmkārt, atrados smagā emocionālā posmā, kurā, pretēji tam, lai gaustos par to, kā man nav, es izlēmu pateikties par to, kas man ir. Apzināti katru dienu domāt un saprast, cik daudz skaista un vērtīga ir manā ikdienā, cik apbrīnojami lieliskus cilvēkus es varu saukt par saviem. Otrkārt, manuprāt, atklātībai ir jādod vaļa un jāļauj tai satuvināt cilvēkus, izplatot sirsnību, cik vien iespējams. Turpināt lasīt

Cilvēki ir skujkoki

Sazaļo sazaļo sazaļo sazaļo

atnāk vasara un gaidu, kad nāksi tu.

Kamēr neesmu vēl sirma kundze, mani neinteresē mīlestība tāpēc, ka tā ir skaista. Mani interesē just. Ritms, mūzika, siltums, idejas, spožas acis. Viss, kas sazaļo. Cilvēki lēnām sazaļo kopā. Tā ir vislabāk. Lēnām.

Cilvēki sazaļo kopā visos gadalaikos. Cilvēki ir skujkoki.

***

Sazaļo manās plaukstās, kamēr lietus līst. Tavs augums ir silta melnzeme, grābju to saujām. Mitra zeme, pazūd cauri pirkstiem.

 

Bezmiegs

Aizgājusī diena karājas gaisā tumšā istabā, kad izslēgta gaisma.
Pusnakts ir pārkāpusi slieksni un karstums stāv visapkārt nekustīgs.
Pilsētas trokšņi aiz atvērtā loga nenoklust ne brīdi,
pēc dažām stundām tie sāks pirmdienu.
Spilvens ir sakarsis, sega plāna.
Acis ir smagas un es elpoju.
Gurni izliekušies kā alkdami pieskārienu un sega iespiesta cieši starp kājām.
Ir vasara un es pamazām sāku aizmirst ar kādu baudpilnu spēku viņš man pieskārās.
Tik vien kā pirms gada tas notika pirmoreiz.
Slīdošas ēnas pār mana dzīvokļa sienām.
Te es esmu viena pati.

Izlaidums

Tev mugurā ir jauns, balts krekls. Tu guli istabas vidū uz balta spilvena, zem tevis – balta sega. Visapkārt nepierasts miers.

Tad pēkšņi noskan stiklotās koka durvis – lai tās atvērtu, ir nedaudz jāpagrūž. Tēvs jau kādu laiku grasās novīlēt durvju malu, bet nu šis darbs ir gluži kā izkritis no rokām. Dobjš, pēkšņs troksnis ienāk istabā, tavai māsai lēnām atverot durvis. Gaiss smaržo. Pēc ceriņiem, tev šķiet, ka arī pēc meijām, kaut pēc tām uz mežu neviens braucis nav. Tā vienmēr smaržojuši skolas izlaidumi, arī šis patiesībā ir sava veida izlaidums. Tu tiec izlaists. No laika, no tagadnes, no elpošanas. Caur nelielo durvju aili nāk iekšā dzīvības vilnis, cilvēki un savāds klusums. Cieņpilns, bet nemierīgs klusums, tu dzirdi vien papīra salvešu iepakojumu čabēšanu, aizturētas elsas un asaru pilienus uz svaigo ziedu lapām.

Turpināt lasīt

Jā, es pēdējā laikā esmu slinka uz rakstīšanu. Saucu to par nogurusi. Mazgājot traukus, saprotu, ka gribu vairāk pašu sevi, bet mazāk tur iekšā darba, paziņu, primitīvas saziņas un viedokļu. Laika nav maz, dzīves nav maz. Ir pilnas rokas pienākumu pret citiem, sevi, gan īstu, gan izdomātu.

Pirms pusgada es izmisīgi vēlējos stabili svarīgu papildinājumu savā dzīvē – tikt novērtēta. Attiecībās un darbā. Kā cilvēkam vispār iespējams paredzēt, kur aizvedīs ikkatra mazākā ikdienas izvēle? Esmu šobrīd viena punktā. Jautājumu vairāk kā vajadzētu. Bet es tikai vēlos atgriezties tai sajūtā, kur varēju viņu sagaidīt mājās ar siltām vakariņām, baudpilni aizmigt, kad viņa kājas ir sakrustojušās ar manējām un no rīta, pirms celties, noskūpstīt viņa muguru. Vai vaigu, to es darīju vienmēr, arī dusmojoties.

Es vēlos atgriezties tur, kur man tik ļoti sāpēja. Man pietrūkst viņa, vai man pietrūkst cilvēka?

Auguma, pilnas saujas viņa siltā auguma, viņa spēka un vīrišķības.

Vairāk manis man, lūdzu. Arī pasaulei noderētu.

Nelasi šo, ja tev sāpēs. Atnāca vasara izrautām sirdīm. Karsēja tās saulē un pāri palikušo vajadzēs saraudāt lielām asarām, lai vēl var glābt.

IMG_20171113_212409_868

Viss ir vienkārši

Es nelasu, es domāju par Tevi. Acis slīd pāri grāmatas rindiņām, tomēr atmiņa to pašu acu priekšā atrod ainas no mūsu tikšanās. Tevis nekad nav gana, Tu esi pilns un nebeidzams. Interesanti, ka tieši par to šodien runāji. Cik nepabeigts un bezgalīgs ir viss mums apkārt esošais. Cik nebeidzams ir katrs cilvēks. Es, savukārt, Tev izstāstīju, kādas sajūtas mani pārņēmušas beidzoties tam, kam gals ir bijis. Par tukšo roku sajūtu pēc pabeigta darba, kad cerēts uz gandarījumu un atvieglojumu, tomēr uzvarējušas absolūtas radošās skumjas. Tu teici, ka, Tavuprāt, viss ir reizē sarežģīti un vienkārši. Es atbildēju, ka, manuprāt, vispirms vienkārši un tikai tad sarežģīti.

Tad mēs gājām cauri Rīgai. Lēnām. Es stūmu savu velo. Saule jau bija zemu, tuvojās vakars, pilsēta zaļoja un smaržoja. Tu teici, ka es izskatoties pēc skolnieces savos kuplajos minisvārkos, baltajās kedās un krekliņā. Tu stāstīji par mūzikas atdošanu klausītāju ausīm, par sajūtu, ko nozīmē viens pacelts īkšķis attiecībā pret visu darbā ielikto sevi. Gājām pa Skolas ielu, tad pa Lācplēša. Pa ceļam apstājāmies uzsmēķēt.

20180516_160517 (1)Ejot tālāk, Tu atcerēdamies stāstīji, ka reiz izmēģināji stihiju dejas. Tā esot bijusi reizē ļoti īpatnēja un interesanta pieredze. Uz stūra ar Upīša ielu Tu nenovērsdamies skatījies man acīs, es skatījos pretī, Tu teici, ka es tik ļoti pievelkot un nedaudz nosarki. Tad pienāci man pēdu tuvāk, pievilki sev klāt un noskūpstīji uz vaiga. Es Tevi ļoti jūtu, silti, tuvu, Tu to zini. Tu devies uz savu auto pa Upīša ielu uz priekšu, es, uzkāpdama uz velo sēdekļa, minos mājās. Vasara, labvakar.

Laiks ir tavs

Dali laiku ar  saviem. Sargā no tiem, kuri neapzinās tavu vērtību un necenšas saprast tavu pasauli. Laika nav daudz un tā nav tikai klišeja.

Esi kopā ar cilvēkiem, kuru dēļ tu gribi būt pateicīgs. Esi blakus tiem, kas tevi novērtē un kurus spēj novērtēt pats. Saki paldies un baudi kopābūšanu. Tā nav pašsaprotama, tai jābūt apzinātai darbībai. Skaties acīs, pieskaries, pajautā otram ko nozīmīgu.

Tev vajadzētu paiet malā, censties saskatīt, ieraudzīt un apzināties savu vērtību. Nemeklēt savu spoguļattēlu otrā cilvēkā. Nekļūt pašam par otra spoguli. Mēs mēdzam aizmirst sevi. Es gribu, lai viņu vienmēr sagaida siltas vakariņas, lai dzīvoklis vienmēr ir tīrs un kārtīgs, ledusskapī ir tikai svaigi produkti. Gribu, lai nepātraukti esmu viņam skaista, aizmirstot, kā būt skaistai pašai sev. Gribu, lai viņš jūtas ērti, lai es nedarītu neko lieku, neko lieku nepateiktu. Tā nereti ir sevis aizmiršana un pazaudēšana. Savā pasaulē būtu jānes absolūta atklātība, miers un pilnveidošanās. Atrodi savu cilvēku, kad pats esi sevi apzinājies, kad zini, ko esi gatavs un spējīgs dot. Dot nevis ņemt.

_HannahLemholtPhotographyTahitianMoon2

Apsveic sevi, svini svētkus! Apsveic sevi ar to, ka tev nav bijušas ne kāzas, ne šķiršanās un svini sevi, savu pilnību. Svini laiku, ko vari veltīt sev, savam mieram un attīstībai, aicini ciemos draugus un radus to svinēt! Stāsti viņiem, ko jaunu esi sapratis par apkārt esošo pasauli par cilvēkiem, ko atklājis ikdienas sīkumos. Velti laiku tam, kam tā vienmēr pietrūcis, apsēdies uz palodzes ar mūziku, ar grāmatu, ar labu maltīti, ieraugi un esi pateicīgs. Ej dabā, ej mežā, izbrauc pilsētā ar velosipēdu sastrēguma stundā un uzsmaidi visiem automašīnu šoferiem. Svini katru savu pirmo rīta kafiju.

Svini visu, ko nekad neiedomātos svinēt. Svini visas savas maņas, savas kājas, savas rokas. Svini savus radus, draugus, savu darbu un atpūtu. Un beigās neaizmirsti pateikt paldies mammai, ka radījusi un darījusi tevi, lai arī kur viņa atrastos. Un nekad nebeidz radīt pats!

Trīsdesmitais maijs

Kad nav ko rakstīt, vienmēr var rakstīt par laikapstākļiem. Kā šodien lēnām pārslām krīt sniegs, kaut pavasaris jau bija tik tuvu. Kad nav ko rakstīt, vienmēr var rakstīt par to, ko es atceros. Es atceros laiku, kad nevarēju tā pilnīgā mierā sēdēt, nedomājot par to, ko domā vai dara viņš. Šobrīd miera nav bijis vairāk. Ziema pavasarī. Vienmēr var rakstīt par to, ko es darīju vakar, arī, ko darīšu rīt. Bet šobrīd es mācos par nākotni nerunāt. Kas man garšo un kāpēc. Ko es jūtu un kāpēc. Kas es biju pagājušajā dzīvē? Vienmēr var rakstīt, kā pret palodzi atsitas laiks un ko dzirdu pamostoties. Kā iesākās mana diena? Cik svarīgs iepriekšējā vakarā ir nākamais rīts? Ko es daru ar citiem cilvēkiem? Ko par mani pastāsta tas, kā es nesu savu augumu?

Šķiet, ka jautājumi man vienmēr ir patikuši krienti labāk par atbildēm.