Vērtības un sabiedrība

Es domāju par vīriešiem un sievietēm. Par to, ko katrs meklē un ko, iespējams, nekad neatrod. Reizēm atrod, bet jau aizņemtu. Un tad, atšķirībā no cilvēka vērtībam un uzskatiem, kāds to uzskata par nepārkāpjamu sienu, bet kāds riskē, jo “būšana kopā” nekad neapgalvo, ka tie cilvēki, kas ir šai apvienībā, ir viens otram īstie. Ja nav, bet tomēr paliek pie iegūtā vai vienkārši blakus esošā, tad pat skaidrā dienas laikā var palaist garām savu laimi. Bet patiesībā ne par to es gribēju rakstīt. Kaut gan viss reiz savienojas vai atduras viens pret otru.

Es dzirdu sievietes sakām, ka visi labie pasaules vīrieši esot jau aizņemti. Un tās ir absolūtas muļķības. Es personīgi pazīstu lieliskus, gudrus vīriešu, kuri ir gatavi gaidīt, pat stāvēt rindā pēc sievietes, kura ir tā vērta. Bet tās, kuras nav tā vērtas, šos vīriešus neredz, jo iztēlojušās pavisam citus kvalitātes kritērijus, kuri reāli eksistē tikai tādēļ, ka uz tiem skatās apkārtējā sabiedrība.

Ja mēs katrs spētu iztēloties nonākšanu jebkurā vientuļā vietā, kur neeksistē citu cilvēku viedokļi, mēs atskārstu, piemēram, ka mums nav vajadzīgas lielākā daļa mantu, kas mums pieder un šķiet tik nozīmīgas šobrīd. Tās visas mums ir principā tikai tādēļ, lai atstātu iepsaidu uz kādu citu, uz sabiedrību kopumā, lai sev pieņemami izskatītos citu acīs, lai justos iederīgi. Un tā patiešām ir eksistējoša taisnība, ne tikai pieņēmums.

Ļoti līdzīgi ir ar jūtām – mēs tās iztēlojamies esam, vai arī apspiežam, vadoties pēc tā, kā kopā ar attiecīgo cilvēku mēs izskatītos sabiedrībā, ko par viņu domātu mūsu draugi un ģimene. Man personīgi vispār nav skaidrs, kā sieviete var izvēlēties vīrieti pēc viņam piederošās (vai nepiederošās) mājas, mašīnas, garāžas un apavu, kas viņam kājās, cenas. Tāpat es nesaprotu vīriešu, kuriem svarīgākās sieviešu īpašības ir matu krāsa, auguma formas, “lai viņa nav caca”…  Kur tad paliek prāts, humora izjūta, sirsnība, spēja atrast kompromisus, pieņemt otra uzskatus?

Es esmu pateicīga, jo es pati un mani tuvākie cilvēki, un tie, ar kuriem kopā pavadu laiku, nav starp šiem, man nesaprotajamiem, ļaudīm. Es vienkārši nekad nebeidzu brīnīties par pasauli, kaut it viss, kas tajā notiek, ir loģisks.

Es vienmēr domāju vairāk kā uzrakstu.